Sicīlija

Atrakcje w regionie

ETNA

Ekspedīcija uz Etnas kalnu bieži vien ir sapņu piepildījums, ko veicina tās nerimstošā leģenda. Etnas vulkāns ir viens no lielākajiem vulkāniem pasaulē (3323 metri virs jūras līmeņa) un augstākais joprojām aktīvais vulkāns Eiropā. Torņojot virs austrumu piekrastes ainavas, tas ar savu izskatu izraisa patiesu apbrīnu.
Dodoties uz vulkānu no Katānijas, jums jābrauc ar autobusu līdz Nicolosi pilsētai. To ir salīdzinoši viegli atrast starp citiem transportlīdzekļiem, kas gaida stacijas laukumā, jo pie stenda, no kura tas izbrauc, pulcējas tūristu pūlis. Biļetes nopērkamas bārā, kas atrodas ielas pretējā pusē.
Kalnā var uzkāpt kājām, kas ir kabatām draudzīgāks variants, taču tas aizņems diezgan daudz laika. Uzkāpjot virsotnē, nav nekādā gadījumā jāsteidzas: sadaliet spēkus un plānojiet savu pastaigu tā, lai jūs varētu mierīgi uzkāpt un atgriezties. Pieļaujiet, ka drošs laiks ir četras stundas. Neaizmirstiet uzvilkt siltu apģērbu - kalnā ir ļoti auksts un pūš stiprs vējš. Ja kāds aizmirsīs jaku vai piemērotus apavus, par maksu (2 €) var iznomāt siltu pārklāju tūrisma pakalpojumu punktā.
Pie biļešu kasēm parasti ir rindas (no plkst. 9.00 līdz 18.00), taču jums vienmēr vajadzētu saskatīt pozitīvus aspektus: ilgāka gaidīšana dod jums vairāk laika, lai izlemtu, kurš ceļš uz Etnu ir labāks. Kājas taupošiem tūristiem ir ērts brauciens vilcienā. Pasažieri, kas ieslēgti vilciena vagonā, var mierīgi vērot Etnas mainīgo veģetāciju; tumšās kupenas, savdabīgā smarža un pa ceļam garām ejošās dūmu plaisas uz ilgu laiku paliek atmiņā.

SIRAKŪZA

Sirakūzu (Syracuse) vēsturē ir bijušas lielas varas un slavas dienas. Pilsētu 734. gadā p. m. ē. dibināja kolonisti, kas ieradās no Korintas. Tas bija viens no nozīmīgākajiem grieķu kolonizācijas centriem, un pagāja tikai gadsimts, kad muiža kļuva lielāka un sāka meklēt un dibināt savas kolonijas.
Senajās Sirakūzās bija pat pieci centri: Tas aptuveni atbilst mūsdienu dzelzceļa stacijas teritorijai), Tihe (šeit atradās dzīvojamās mājas; tagad šajā teritorijā atrodas Arheoloģiskais muzejs un katakombas), Epipolay un Neapolis (šodien arheoloģiskais parks). Auglīgā zeme, kā arī lieliskais stratēģiskais novietojums ļāva Sirakūzām izaugt par salas nozīmīgāko centru. Pilsētu ieskauj aizsargmūri, un saikni ar Vidusjūras pasauli nodrošināja divas ostas. Sākotnēji kolonijā valdīja aristokrātija. 485. gadā p. m. ē. valdīšanu pārņēma Gelons, bet pēc tam Hierons. Viņu valdīšanas laikā Sirakūzas kļuva par lielvalsti.
Otrā puniešu kara laikā Sirakūzas diezgan neprātīgi nostājās Kartāgas pusē. Pēc tam, kad romieši ieņēma pilsētu Pirmajā karā, lai gan viņiem bija jāmaksā iemaksas impērijai, viņi nekļuva par Sicīlijas provinces daļu un varēja baudīt noteiktas brīvības. Tomēr, kad Roma cieta sakāvi pie Kannām, Sirakūzas vērsās pret impērijas ienaidniekiem. Viņi ilgi negaidīja rezultātus. Lai gan Sirakūzas nonāca nopietnās grūtībās, tās negrasījās padoties bez cīņas. Bija vajadzīgi pat divi gadi, lai aplencošie romiešu karaspēks salauztu aizstāvju pretestību. Šeit ir vērts pieminēt Arhimēda lomu centra aizsardzībā: pateicoties viņa projektiem, bija iespējams izveidot aizsardzības mehānismus, kas ļāva romiešu karaspēkam tik ilgi pretoties.
No Romas uzvaras brīža Sirakūzu nozīme sāka pakāpeniski samazināties. Pēc impērijas sabrukuma to vairākkārt iebruka vandāļi, franki un goti. Otrais pasaules karš pilsētai bija nežēlīgs - vispirms to bombardēja sabiedroto spēki, bet pēc sabiedroto okupācijas to skāra vācu bumbas.

AGRIDŽENTO

Agridžento ir vieta, ko noteikti jāapmeklē tūristiem, kuriem ir tuva Vidusjūras kultūras pasaule. Doriešu tempļi, kā arī senās pilsētas paliekas ir labākie grieķu pieminekļi Sicīlijā, tāpēc tie piesaista pūļus - un nav brīnums, jo skats ir patiešām krāšņs. Senā Akragas pilsēta tika dibināta starp upi ar šādu nosaukumu un Hipsas upi. Tās dibinātāji grieķi šeit ieradās 581. gadā p. m. ē.; pilsētas celtniecību pavadīja leģenda par pirmo iemītnieku - mītisko Dedalu. Grieķu kolonizatoru dibinātais centrs drīz vien kļuva par nozīmīgu pilsētu. Akragas ieņēma tik nozīmīgu vietu Vidusjūras pasaulē, ka tās pieaugošā vara satrauca pat spēcīgās Sirakūzas. Konkurence jaunajai pilsētai nebeidzās labvēlīgi.
406. gadā p.m.ē. kartāgiešu armija sakāva Akragu, izpostīja un izlaupīja iekaroto koloniju. Tikpat bēdīgs liktenis piemeklēja arī iedzīvotājus: uzvarētāji viņus padzina no pilsētas, nodrošinot sevi pret sāncenša atdzimšanu.
Tur, kur šodien atrodas jaunā pilsēta, kādreiz atradās akropole. Turpat lejā grieķi uzcēla tempļu ēkas - šodien šo vietu sauc par Tempļu ieleju (Valle dei Templi). Ir vērts uz brīdi apstāties pie 13. gadsimtā celtās Santo Spirito baznīcas: daudz vēlāk, 17. gadsimta beigās, Džakomo Serpotas (Giacomo Serpotta) veidotā stukastūra ir vairāk nekā dažu minūšu apmeklējuma vērta.

PALERMO

Daudzkrāsains pūlis, eksotiski bāri, arābu raksti veikalu skatlogos un valodu sajaukums, it kā Bābeles torņa celtnieki būtu sapulcējušies vienā vietā. Šeit ir Palermo, Sicīlijas galvaspilsēta, dzīvības un kustības pilna pilsēta, kuras ielās valda rosība un nepārtraukta daudzvalodu sarunu čukstēšana.
Netālu no pilsētas paceļas Monte Pellegrino jeb Svētceļnieku kalns, kurā atrodas Svētās Rozālijas - Sicīlijas patroneses - svētnīca, kas izglābusi Palermo no iznīcības. Runā, ka Sicīlijas svētās, kura dzīvoja vientuļu dzīvi klosterī un nomira vientulībā 1166. gadā, priekštece esot bijusi pati Kārlis Lielais. Leģenda vēsta, ka vēlāk viņa parādījusies vietējiem iedzīvotājiem, stāstot viņiem par savu ceļu uz svētumu. Par šīs figūras nozīmi sicīliešiem liecina fakts, ka 1831. gadā demonstrāciju laikā par konstitūcijas ieviešanu Divu Sicīliju karalistē bieži izskanēja sauciens: "Lai dzīvo karalis, svētā Rozālija un konstitūcija".
Vispirms Conca d'Oro līcī ieradās iekarotāji no Krētas, pēc tam savu koloniju šeit izveidoja feniķieši. Cietoksni, kas bija uzcelts ap pilsētu, mēģināja ieņemt ar vētru Sirakūzu karaspēks, cīnoties pret Kartāgas varu. Arī romiešu leģioni izmēģināja spēkus Palermo mūros - otrais uzbrukums pēc pirmā 258. gadā p. m. ē. ciest neveiksmi bija veiksmīgs: Palermo padevās 254. gadā p. m. ē. Pēc romiešu valdīšanas perioda pilsēta pieredzēja barbaru cilšu - vandaļu un ostrogotu - iebrukumus. 6. gadsimtā centrs nonāca Bizantijas pakļautībā, un jau 831. gadā to pārņēma arābi. 1072. gads iezīmēja normāņu karaspēka uzvaru un sākās normāņu valdīšana salā, kas ilga divus gadsimtus. Pēc viņu krišanas sekoja Švābijas valdīšanas periods. Sešpadsmit gadus pēc Frīdriha II nāves (1250. gadā) Palermo nonāca Neapoles suverenitātē, un tad valdīja andegvieši.
1282. gadā ielās izskanēja tā sauktās Sicīlijas Vesperes - sākoties pretfranču sacelšanās kustībai, pie varas nāca Aragonas karaļi. Bija sākusies spāņu ēra. 18. gadsimtā Palermo valdīja austrieši un Sabaudi, pēc tam Burboni.